From Hong Kong with Love

HK

Par to, kas ir Honkonga, daudz un gari nestāstīšu, to var izlasīt Wikipedijā. Bet īsumā, ļoti ļoti interesanta pilsētvalsts (kopš 1997.gadā atdeva Ķīnai, tā Ķīnas speciālā administrācijas zona). Ļoti rietumnieciska Āzijas pilsēta.  Ideāla vieta, kur atpūsties, kad Āzijas ir par daudz. Un viņa brīžiem ir par daudz un tad ļoti gribas iedzert melnu kafiju un apēst kruasānu un parunāt vismaz angliski.

Honkongas indieši piedāvās nopirkt Copy Watch vai uzšūt uzvalku, vai kaut vai tikai kreklu. Sir, nice suites, I am tailor! Aiz neko darīt var pasēdēt krastmalā kopā ar tūristiem un pavērot līča otras puses debesskrāpjus. Pieķeru sevi pie domas, ka tā ir viena no skaistakajām ainavām, ko esmu redzējis. Nekad nebiju domājis, ka atzīšu, ka viena no skaistākajām ainavām ir nevis kāds dabas skats, kalni, jūra, palmas un klintis vai kas tāds. Nē, šeit ir debesskrāpji. Bet ir arī kalns, un ir arī ūdens. Debesskrāpji ir skaisti arī naktī- izgaismoti, vakaros, pulksten astoņos, spēlējot Symphony Of Lights. Piedalās torņi ar lāzeriem un starmešiem. Krastā skan mūzika un torņi mirguļo mūzikas ritmā. Skaista ainava. Ūrbāna dabas ainava. Pa vidu kluss ūdens. Distance starp ainavu un mani.

Diez vai Džeims Bonds atcerās, kam dzinās pakaļ Honkongā. Es gan atceros. Skaramangai. Trīspupainajam slepkavam ar zelta ieroci. The Peninsula hotelis vēl joprojām viesus ved ar tumši zaļiem Rollsroisiem. Tieši, kā Skaramangas meiteni. Filmā Man With A Golden Gun.

Vēlāk gan darbība norisinājās Taizemē. Salā, ko tagad arī sauc par Džeimsa Bonda salu. Un nevienu vairs neinteresē kā viņu tur patiesībā sauca.  Bet Honkongā ir skaisti. Un baigi tukši. Lai cik augsti nebūtu debesskrāpji, pilni ar cilvēkiem. Lai cik pilnas nebūtu ielas. Brīdī, kad tu ej pa ielu, viņa ir tukša. Kad apkārt ir pārāk daudz cilvēku, tie pārstāj smaidīt un domāt par citiem vienkārši aiz noguruma. Katram ir skriešana, katram ir darīšana. Katram ir sava dzīve. Nu nevar vienkārši septiņi miljoni atcerēties viens par otru. Un tad modē nāk saulesbrilles-netraucē mani lūdzu! Jo lielā pilsētā nevar būt privātums. Var būt tikai intereses. Interese pakāpties pāri citiem. Būt labākam, skaistākam, bagātākam. Āzija ar Rietumiem Honkongā sacenšas-kurš kuru? Neesmu šeit tik ilgi, lai saprastu, vai par spīti tam, ka šeit 95% ir dienvidu ķīnieši un pārējie ir rietumnieki, gadījumā nav tā, ka rietumnieki vēljoprojām uzskata, ka šī ir viņu kolonija? Tie augstprātīgie skati rosa aizdomas. Jebkurā gadījumā, modi diktē baltie. Kas ir lukss-to zina tikai baltie. Un ķīnieši ar savu naudu var tikai mēģināt līdzināties. Skriet pakaļ paraugam.

Ķīnieši vispār ir lepni. Iespējams, ka šobrīd viņi tikai piecieš šīs neērtības, ka visu diktē baltie. Āzija pretendē diktēt pasaules kārtību. Varbūt, ka drīz tas viņiem izdosies. Ne par velti viņi angļu valodu nemācās. Neviens nekad nesapratīs, ko domā ķīnietis. Tas, kas mūs atšķir no šīm milzu sabiedrībām ir tas, ka mēs esam egoistiski nepacietīgi. Indivīds rietumos ir svarīgāks par sabiedrību. Tās ir mūsu brīvības vērtības. Indivīds ir alkatīgs un egoistisks, kurš nekad nedomās, kā viņa personiskā rīcība ietekmēs pārējo sabiedrību. Tādēļ arī mēs esam tur, kur esam. Uz sabiedrības sabrukuma robežas, jo mēs esam indivīdi- katrs tikai pats par sevi. Āzijā ir savādāk. Cilvēkam nav tik lielas vērtības, cik sabiedrībai kopumā. Viņi nav pieraduši pretendēt uz savu individualitāti, jo galvenā vērtība ir sabiedrība. Kā mana rīcība ietekmēs sabiedrību? Vai mana alkatība nenodarīs postu manai sabiedrībai? Āzijā cilvēki ir pacietīgi. Un negrauj viens otru. Negrauj paši sevi. Iespējams šī ir atslēga, kādēļ viņi visi kopā, pacietīgi un klusi klusi drīz apdzīs rietumus. Bet varbūt mēs vēl varam paspēt viņus iemācīt graut pašiem sevi?

Es nezināju, ka gulbis var barot zivis. Priekš kam gulbim barot zivis? Vai viņam tas ir izdevīgi? Vai arī tā domājam tikai mēs-kaut ko darīt, jo ir izdevīgi. Varbūt gulbis vienkārši baro zivis un varbūt viņam no tā kāds prieks. Kādēļ mums vienmēr šķiet, ka cilvēkam jābūt līdzsvarā ar dabu? Vai tad mēs nemēdzam bēgt no dabas, sakot, ka cilvēciskas būtnes vairs nav nekādi pērtiķi? Katrā ziņā, cilvēks, kas atgriežas dzīvot pie dabas- viņš izkrīt no sabiedriskās kārtības. Tādēļ mēs dabu mēdzam ierāmēt un ielikt starp kvartāliem, izveidot asfaltētas taciņas un ar distanci vērot. Vērot kokus, puķes, zivis un putnus. Fotografēt. Nepieskarties. Nekļūt pārāk tuviem, jo mēs taču dzīvojam pilsētā.

Honkongā tveice neapāriet arī naktī. Tropiski mitrs un smags gaiss. Un zini kas-Honkongā ūdens garšo tāpat kā citur, viņš vienkārši ir dārgs. Bet mēs jau paši to izdomājām- par ūdeni prasīt naudu….

Lai arī Honkonga skaitās viena no pasaulē visblīvak apdzīvotākajām pilsētām,  šeit nerodas sajūta, ka kaut kas būtu pārāk urbāns. Visapkārt redzami kalni, visapkārt ir ūdens, kā arī pašā pilsētā ir daudz zaļās zonas un parki. Turklāt parki ir fantastiski.

Parks ar ūdens putniem. Gulbji, flamingi, papagaiļi (te arī ir savvaļas).

Un bruņurupuči

Visa pilsēta pilna ar tropiskiem kokiem un zaļiem stūrīšiem, un tā kā zemākā temperatūra ziemā ir ap 18 grādiem (man bija 23..25), tad visi koki pilni dziedošiem putniem.

Comments
2 Responses to “From Hong Kong with Love”
  1. Inta Plavoka says:

    Labdien, Raiti! Paldies par brīnišķīgajiem attēliem un stāstu! No sirds Tevi apsveicam dzimšanas dienā! Prieks, ka Tev tā ir tik fantastiska!!! Esi laimīgs un veiksmīgs, Inta un Voldemārs

  2. Evija says:

    Pievienojos sveicieniem !!! Daudz laimes, brālēn !!!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: